Gumijas grīdas segumu nodiluma rādītāji parasti netiek klasificēti pēc vienas, standartizētas "valsts kategorijas" (kā tas ir keramikas flīžu gadījumā); tā vietā tos nosaka veiktspējas metrikas kombinācija. Lai gan dažādos standartos (piemēram, EN vai ASTM) var izmantot atšķirīgu terminoloģiju, nozare parasti tos iedala kategorijās, pamatojoties uz lietošanas intensitāti.
Praktiski tos parasti iedala trīs vispārīgās kategorijās:
Zema-nolietojuma-grīdas segums ir paredzēts vidēm ar vieglu izmantošanu, piemēram, noteiktām mājas zonām vai zonām ar mazu pārvietošanos. Šiem izstrādājumiem ir pamata nodiluma slānis, kas ir pietiekams ikdienas gājēju satiksmei, taču tie nav piemēroti gadījumiem, kas saistīti ar biežu smagu priekšmetu vilkšanu vai intensīvu lietošanu.
Vidēja{0}}nolietojuma-grīdas segums ir visizplatītākais veids, kas piemērots vidēm ar mērenu gājēju kustību, piemēram, skolām, biroju zonām un sporta zāļu palīgzonām. Šie produkti nodrošina līdzsvaru starp nodiluma-slāņa izturību un materiāla blīvumu, piedāvājot gan komfortu zem kājām, gan izturību pret ilgstošu-nolietojumu, padarot tos par galveno izvēli komerciāliem projektiem.
Grīdas segums ar augstu-nodiluma-nodiluma pakāpi ir paredzēts vietām ar intensīvu gājēju satiksmi vai lielu-slodzes prasībām, piemēram, slimnīcu koridoriem, metro stacijām, lidostām un iepirkšanās centriem. Šīm grīdām parasti ir augstāka-blīvuma struktūra un izcila virsmas nodilumizturība, kas saglabā savu izskatu, neskatoties uz pastāvīgu pārvietošanos, ratu berzi un pat nelieliem triecieniem.
Kopumā gumijas grīdu "nolietojuma rādītāji" atspoguļo veiktspējas līmeņus, nevis fiksētus skaitliskos standartus. Izvēloties produktu, ir jāņem vērā vairāki faktori,-tostarp gājēju plūsma, lietošanas intensitāte un apkopes apstākļi,-nevis jāpaļaujas uz vienu metriku.
